Halīls Džibrāns “Pravietis”, fragmenti

MĪLESTĪBA

Tad Almira teica: Stāsti mums par Mīlestību.
Un viņš pacēla galvu un paskatījās uz ļaudīm, un pār tiem nolaidās klusums.
Skaļā balsī viņš teica:

Kad mīlestība tevi aicina , tad seko tai,
Kaut arī tās ceļš ir grūts un stāvs.
Un, kad tās spārni tevi apskauj, tad ļaujies tai,
Kaut arī to spalvās slēptais asmens var ievainot tevi.
Un, kad tā uzrunā tevi, tad tici tai,
Kaut arī tās balss var sagraut tavus sapņus, kā ziemeļvējš noposta dārzu.
***
Jo, kā mīlestība ceļ tevi godā, tāpat tā sitīs tevi krustā. Kā tā liek tev sazarot, tāpat tavus zarus tā apgriež.
Kā tā paceļas līdz tavai galotnei un glāsta maigās lapas, kas trīsuļo saulē,
Tāpat tā nolaidīsies pie tavām saknēm un izkustinās tās no zemes.
Kā labības kūļus tā savāc katru no jums pie sevis.
Tā kuļ tevi, lai darītu tevi kailu.
Tā vētī tevi, lai atbrīvotu tevi no pelavām.
Tā maļ tevi līdz miltu baltumam.
Tā mīca tevi, līdz tu topi lokans;
Un tad tā nolemj tevi savai svētajai ugunij, lai tu kļūtu par svētu maizi Dieva svētajā mielastā.
***
Visu to mīlestība ar tevi darīs, lai tu izzinātu savas sirds noslēpumus un caur šo zināšanu kļūtu par Dzīves sirds daļu.
***
Bet, ja savās bailēs tu meklētu vienīgi mīlestības mieru un mīlestības prieku,
Tad tev pašam būs labāk, ka tu apsedz savu kailumu un aizej no mīlestības kuļamā klona
Tajā vienmuļajā pasaulē, kur tev būs smieties, bet ne visus savus smieklus, un kur tev būs raudāt, bet ne visas savas asaras

LAULĪBA

Un tad Almitra ierunājās atkal un teica: Un ko tu teiksi par Laulību?
Un viņš atbildēja , sacīdams:
Kopā jūs esat dzimuši, un kopā būs jums mūžam būt.
Jums būs kopā būt, kad nāves baltie spārni aiztrauks jūsu dienas.
Jā, jums būs būt kopā būt pat Dieva klusajā atmiņā.
Bet lai jūsu kopā būšanā ir brīva telpa,
Un ļaujiet debesu vējiem virpuļot starp jums.
Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt:
Lai tā drīzāk ir viļņojoša jūra starp jūsu dvēseļu krastiem.
Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no vien kausa.
Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no vien rieciena.
Dziediet un dejojiet kopā un esiet līksmi, bet ļaujiet katram no jums būt par sevi.
Gluži kā lautas stīgas ir katra par sevi, kaut arī tās skan vienā mūzikā.
***
Dodiet savu sirdi, bet ne viens otra glabāšanā.
Jo vienīgi Dzīves roka spēj saturēt jūsu sirdi.
Un stāviet kopā, tomēr ne pārāk cieši blakus:
Jo tempļa balsti stāv savrup
Un ozols un ciprese neaug viens otra paēnā.

BĒRNI

Un kāda sieviete, kas turēja bērnu, piespiestu pie krūtīm, sacīja: Stāti mums par Bērniem.
Un viņš teica:
Jūsu bērni nav jūsu bērni.
Tie ir dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās pašai pēc sevis.
Tie nāk caur jums, bet ne no jums,
Un, kaut arī tie ir kopā ar jums, tomēr tie jums nepieder.
***
Jūs varat dot tiem savu mīlestību, bet ne savas domas.
Jūs varat dot pajumti miesai, bet ne to dvēselei,
Jo to dvēsele mīt rītdienas mājoklī, kurā jūs nevarat ieiet, pat savos sapņos ne.
Jūs varat tiekties būt līdzīgi viņiem, bet necentieties tos padarīt līdzīgus sev.
Jo dzīve neiet atpakaļ, nedz arī tā kavējas vakardienā.
Jūs esat šaujamloki, no kuriem jūsu bērni kā dzīvas bultas tiek raidīti uz priekšu.
Visuvarenais Strēlnieks redz mērķi uz bezgalības takas, un Viņš liec jūs no visa spēka, lai Viņa bultas lidotu ātri un tālu.
Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokās jūs ielīksmo;
Jo, kā Viņš mīl bultu, kas lido uz priekšu, tāpat Viņš mīl arī šaujamo loku, kas paliek uz vietas.

Skaisti.. Vienkārši skaisti..