Kur tu lien, klibais pi..i..

Mikriņa laiki nebija viegli. Stacijas laukums – Bolderāja – 16 stundas diennaktī – visādi alkoholiķi salonā un kretīni uz ceļa. Vēl, protams, tantes, tantes, tantes. Nebija viegli funkcionēt uz visām pusēm – apdzīt, pīpēt, skaitīt santīmus un ausīties, kurš klusāk paprasīsies ārā. Par 400 latiem mēnesī Guntars šo krustu apzinīgi nesa līdz brīdim, kad priekšējā sēdeklī ievēlās labi barots, smaržīgs inteliģents un izmainīja Guntara dzīvi uz visiem laikiem.

“Ah, tu suņa pipele” – nekautrējoties nomurkšķēja Guntars – “Kur tu lien, klibais pimpi, tu neredzi, ka šitā josla tikai sabiedriskajam, āksts, ka tavu māti… Pežandingo… Kaut tev krāns nopūtu.. Nu.. Un tagad lēkās man te kā blusa pa kūsi, līdīs atpakaļ, a man te, pimpītmatos, jāgaida uz tavu sūdpisēja gājienu….. Ā, paskat tik, peža stūrē. Strutainā krevele nolādētā, nuja, nuja, gaidi tagad, kamēr kāds ielaidīs. Mašīna pilna kā āža tūplis, bet nē, stāvam, bolām acis uz šito rudo ugunspīzdu..”

Smaržīgā inteliģenta sejas izteiksme brauciena laikā mainījās no nostaļģiski smaidīgas uz rokoši pētniecisku un visbeidzot, kad Guntars kādas lēnas automašīnas vadītāju nosauca par neizpisto kapudirsu, inteliģenta seju pārņēma uzvaroša apskaidrība.

“Atvainojiet, ka es tā uzbāžos”, iesāka inteliģents, galapunktā kāpjot ārā, “es Jums iedošu savu vizītkarti, man ir darba piedāvājums.. Ja Jūs tas interesē, piezvaniet, satiksimies, izrunāsim kādā klusākā vietā.”

„Ei, paga, paga, kas te par utu pisināšanu, spļauj vien vaļā, kundziņ, ja reiz dirsa deg!”

„Mans uzvārds ir Bladaus. Esmu Rotari kluba prezidents. Bet tas nav svarīgi. Piezvaniet, noteikti! Atvainojiet, man tagad jāsteidzas.”

Guntars satikās ar Andrievu Bladaus tai pat vakarā. Bladaus izrādījās augsti stāvošs īpatnis kādā bankā.

“Guntar, sakiet, vai Jūs būtu ar mieru mācīt mūsu darbiniekiem stresa noņemšanas metodes?”

“Ko, ko?”

“Nu Jūs taču, lamājoties, noņemat stresu, vai ne?”

“Es, kundziņ, lamājos, jo tie pipeļādas nemāk braukt. Kā citādi.. Ir jālamājas! Pastrādā tu manā vietā kaut dienu! Labi, stāsti, kas par šepti, pie gaismas pat sūdu labāk spiest!”

„Guntar, Jūs esat tīrradnis.. Man Jūs esat vajadzīgs. Mūsu bankai Jūs esat vajadzīgs. Mums tagad karš iet vaļā ar klientiem, saprotat.. Mēs vairs neesam labie. Meitenes pa kluso darbā dzer, lai atslābtu. Guntar, karš ir karš, tajā visi līdzekļi labi. Domāju, ka mūsējiem būtu ko pamācīties no Jums. Sešdesmit tūkstoši gadā par lamāšanos.. Ja būs rezultāti, valde šādu atalgojumu apstiprinās. Ko teiksit?”

„Kundziņ, man ir labs darbs, četri simti uz rokas, es zinu, par ko to naudu saņemu, bet tu man te kaut kādus kaķa bezdeļus ar visu zupu pļūtī – nu, kas tas par darbu?”

Bladaus šādai reakcijai jau bija gatavojies un, mirkli pakašņājis pa kabatu, izvilka divas piecsimt latu banknotes – „Guntar, no pirmās algas atdosit! Esam vienojušies?”

Nākamajā dienā Guntars jau bija pilnasinīgs bankas iekšējās komunikācijas speciālists. Pirmā darbdiena pagāja iepazīstoties ar vadību un kopīgi ar Andrievu Bladaus izstrādājot darba metodiku. Guntars uzstāja, ka pie plānošanas paņemama pudele un Bladaus piekrita, un pats nobrīnījās par sevi.

„Andriev, tie skuķi tev kā apmīzušies kaķi sēd – tu paskaties pats, sejas kokainas, muguras taisnas, it kā tūplī olu dētu. Nu, ko tu gribi? Padod man viņas uz dzīvi – pavizinās pa pilsētu…”

Bladaus bez ierunām piekrita. Taisnību sakot, šis tas viņam bija gan sakāms, taču tobrīd viņam daudz svarīgāk likās cienīgi pabeigt šo sarunu ātrāk, lai neizvemtos turpat, kabinetā, bet paspētu uz tualeti.

Jau nākamajā rītā Guntars, pamatojoties uz vakardienas sarunu, pieprasīja, lai banka atpērk viņa veco mikroautobusu, aprīko ar mikrofonu un skaļruņiem, kā arī nomaina siksnu, rullīšus un kreiso miroņgalvu – „To mašīnu es pazīstu kā vecu čakenes mauku, tīra dvēsele kā izlaizīta peža, Andriev.”

Andrievam likās, ka viņa galvā tai rītā notiek karš vai vismaz dzīvo čigānu tabors. Tādas paģiras viņš kopš vidusskolas izlaiduma nebija pieredzējis. Bladaus bez ierunām piekrita, kaut citkārt būtu labprāt padiskutējis par šādu nepieciešamību.

Bankā sākās ekskursiju laiki. Ja sākotnēji darbinieki visai nelabprāt devās „vienkāršā izbraucienā par pilsētu”, tad pēc nedēļas par jauno apmācības programmu, kas nepavisam nelīdzinās līdz nāvei garlaicīgajam teambuildingam vai icebreakingam, zināja visi un nodaļu vadītājiem uz galdiem viens pēc otra sāka krāties iesniegumi apmācības nepieciešamībai. Ēdnīcā par to vien runāja – tie, kas jau pabijuši Guntara ekskursijā – cits skaļāk, cits pavisam kautrīgi citēja labākās frāzes.

Bankas vadība, redzot notiekošo, bija apmierināta – Bladaus ziņojumā bija rakstīts „Uzlabota horizontālā komunikācija, vertikālās komunikācijas gadījumu skaits nedaudz samazinājies, tie kļuvuši kvalitatīvāki. Darbinieku apmierinātība pieaugusi par 10% salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu”.

Guntars bija izturējis pārbaudes termiņu. Valde nudien apstiprināja gada atalgojumu 60 000 eiro pēc nodokļu nomaksas. Jaunā komunikāciju zvaigzne savos 38 beidzot varēja salabot zobus.

Dzīve sāka nedaudz mainīties. Necilais dzīvoklis Artilērijas ielā tika nomainīts pret cienīgāku mitekli Panorama Plaza. Meijera krogs pret EVO bāru. Visādi citādi Guntars palika tikpat nepiejaucējams un uz darbu devās tai pašā ādas vestē, kas tam bija jau 5 gadus. Tomēr, šis tas mainījās arī pavisam radikāli.

Guntaram bija kāds hobijs, par ko nezināja pat tuvākie draugi – viņu ārkārtīgi aizrāva vēsturiski romāni un vēsture pati par sevi. Pavisam nejauši, kā tas parasti arī notiek, viņš Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā iepazinās ar Agnesi, 30 gadus vecu bioloģijas skolotāju prestižā Rīgas skolā. Agnese bija šķīrusies, izskatīga un ārkārtīgi izturēta – itin visā pilnīgs pretstats Guntaram.

Agnesei piemita tā harizma, kas 38 gadus vecā rupeklī atmodina iepriekš snaudušo inteliģenci. Guntars palūdza Bladaus, lai tas palīdz izvēlēties gaumīgu apģērbu, iesaka labu frizieri. Agneses dēļ viņš bija gatavs pilnīgi mainīt savu gadiem rūpīgi, ar sūnām apaudzēto tēlu. Gatavojoties pirmajai naktij Guntars pat izskuva ne tikai paduses, bet arī intīmās ķermeņa daļas.

Īsā laikā viņš bija kļuvis par cilvēku, kas tam iepriekš pat sapņos nerādījās. Lieliska sieviete, naudas pilnas kabatas un Pasaulē Labākais Darbs. Tiesa, darba kļuva arvien vairāk. Atsevišķos gadījumos kolēģi lūdza Guntara komentārus ārpus mikroautobusa ekskursijām. Vadība nekautrējās viņam zvanīt arī ārpus noteiktā darba laika. Tādos gadījumos Guntars, ja Agnese bija līdzās, devās uzpīpēt uz ielas. Viņa zināja, ka Guntars strādā bankā – uzraksts „Iekšējās komunikācijas speciālists” uz vizītkartes tam bija pierādījums – taču vislabāk Guntars to pierādīja, reizi mēnesī Agnesi pārsteidzot ar romantisku nedēļas nogali kādā attālākā Eiropas nostūrī.

Nepagāja laiks un Agnese iepazīstināja Guntaru ar ģimeni – arī tur viņš uzvedās pavisam rātni – ar aizrautību diskutēja par politiku un šahu ar Agneses tēvu, mātei palīdzēja virtuves darbos un, lieki piebilst, nelamājās.

Agrā pavasara rītā Agnesei nomira krusttēvs. Cilvēks – gados – nekāda lielā traģēdija – taču uz bērēm jābrauc.

Bēres kā bēres – izvadīšana un mielasts mājās. Tā kā Agneses krusttēvs savulaik bijis kolhoza priekšsēdētājs, ikviens plencis, kam tas savulaik palīdzējis piecelties no dusas grāvmalā, uzskatīja par pienākumu pavadīt labo cilvēku pēdējā gaitā. Uz mielastu divās istabās sarūmējās ap simt bērinieku.

Guntars tika sēdēt galda vidū – starp Agnesi un viņas vecākiem. Gaiss spiedīgs un pie gribēšanas ārā no turienes netikt, ja vien nesarunā ar 20 cilvēkiem, ka tie atrausies no rosola šķīvjiem.

Guntaram iezvanījās telefons. Citkārt viņš pavisam noteikti nebūtu atbildējis, taču bankas prezidentam nepacelt – Guntars lieliski apzinājās, ko tas varētu nozīmēt. Viņš arī nojauta, kas tā būs par sarunu, taču šķita, ka viņš tiks ar to galā – runās klusi, aizsegs ar plaukstu muti – tāpat apkārt visi vārās un šķindina traukus. Guntars nospieda zaļo pogu un sarāvās kā ezis kažokā.

Tikmēr kaut kur galda galā glāzi sāka šķindināt kāds vecs vīrs, kas, izrādījās, bija 75 gadus vecā aizgājēja skolotājs – viscienījamākais bēru viesis, kam jau sen pāri deviņdesmit. Tosts. Ātri vien istabu pāršalca sašutuma pilna kušināšana un, kamēr vecais vīrs lūkoja attapt sakāmo, telpā iestājās kapa klusums. Tad arī visi bērinieki, no kuriem lielākā daļa bija cienījami Agneses radinieki, kā arī pati Agnese sadzirdēja Guntara murmināšanu plaukstā.

„…pipele uz releju, saproti, lampiņas saslēgtas.. Māri, tie pautlaižas pie viena mērkaķim dirsu izēdīs, ja vajadzēs.. To procentu likmi lai viņš savai grezelei uz vaigiem uztetovē – ja nu izdodas no aizmugures luņķi ar visām olām iestādīt aiz kaifa.. Nobildē un Ginesa rekords kabatā.. ”

Galda galā ierunājās simtgadīgais skolotājs, taču tam vairs nebija nekādas nozīmes. Agnese, kā bērnībā, izlīda caur galda apakšu un prom bija. Guntars, beidzis runāt, saprata, kas par lietu, tieši tādā pat veidā – caur galda apakšu metās pakaļ, taču arī tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņš to nekur neatrada ne todien, ne pēc dienas, ne nedēļas, mēneša. Agnese steigšus nomainīja darbavietu un piesolīja nožņaugt savām rokām ikvienu, kas kaut ko izmuldēsies, ja uzrodas Guntars.

Šobrīd lieliski apmaksātais komunikāciju speciālists dzīvo netālu no Ērgļiem. Ap 3-stāvu māju skraida divi jestri zeltainie retrīveri, brīvajā laikā pats vai nu skraida ap pupaino blondīni Daci, vai uzaicina kādu Ķirsonu pamakšķerēt karpas savos dīķos.

Avots: http://www.draugiem.lv/blogs/?pid=6316745